Pusdienas divatā (pirmajā konkursā uzvarējušais stāsts)

Gar acīm viss drusku griezās.

- Mana istabiņa ir tikai stāvu zemāk, - viņa čivināja, bet es tikmēr ļāvos pierunāties. Pretstatā drēgnajam koju gaitenim, kuru vietām rotāja vēl neizžuvušas apkopējas lupatas atstātas peļķes, viņas plauksta bija silta un aicinoša.

- Griestu lampa ir izdegusi, bet es ieslēgšu mazo. - Ar vienu rokas kustību koju istabiņa pielija ar krēslainu, siltu gaismu, izceļot viņas lielās, pilnīgās krūtis, kuras burtiski lauzās ārā no apspīlētā krekliņa. Vīns bija padarījis mani miegainu un drusciņ laimīgu. Es gribēju visu mūžu pavadīt, apbrīnojot šo skaistumu. Es vēlējos ieziest viņas krūtis ar augstākā labuma kviešu miltiem, iespiest starp tām seju un aizmigt tūkstoš stundu ilgā miegā: laimīgs, mierīgs, piepildīts un mīlēts.

- Cienājies, ņem kraukšķus! Es pati cepu! - no apcerīgajām pārdomām mani pamodināja viņas priecīgā čalošana. Manā priekšā parādījās čuguna panna, kuras iekšpusē aptuveni centimetru biezā slānī atradās plēksnēs piedegušas pārtikas paliekas. Šķiet, ka visas kojas šai pannā bija cepušas kartupeļus sešās paaudzēs, lai sasniegtu tādu piedeguma biezumu. Ak, tad tos viņa sauca par "kraukšķiem"...

Ar savam lielajām, brūnajām eņģeļa acīm viņa vēroja, kā pasniedzos pēc vienas apdegušas plēksnes un trīcošu roku ielieku to mutē. Knapi apvaldīju vemšanas refleksu un tikai viegli norīstījos. Nekādā ziņā negribēju viņu aizvainot atsakoties, jo cerēju, ka vakars varbūt vainagosies vismaz ar skūpstu, tomēr garšoja diezgan atbaidoši. Liekot mutē otru pēc kartupeļu biezputras smakojošo kraukšķi, sev par lielu pārsteigumu ievēroju, ka viņa, atpogājusi zilās džinsu bikses, ieslidina roku aiz baltajām kokvilnas biksītēm.

- Nu, kā garšo? - Vaicājoši skatoties man acīs un kustinot roku nepārprotamā ritmā, viņa jautāja. Es ievēroju baudas izteiksmi un īpašu intonāciju viņas balsī.

- Bļin... Tu esi apburoša, man šķiet, ka varētu tevī iemīlēties sekundes simtdaļā, bet šitais nu garšo pēc sūda. - Lētā vīna iespaidā sev gluži netipiski biju kļuvis tiešs un atklāts. "Stulbenis, viņa mani izsviedīs pa durvīm no savas istabiņas un dzīves, un neredzēt man miltainos pupus," lamāju sevi par atklātības uzplūdu. Bet velti. Ar otru roku sākusi glāstīt krūtis, viņa baudā trīcošā balsī nomurmināja:

- Es zinu, ka nejēdzu gatavot. Tie kartupeļu kraukšķi... Nolamā tos! Nolamā vēl... Lūdzu...

- Man vemt gribas, pat tikai paskatoties uz to pannu... - Nedroši uzsāku, bažīgi vērojot viņas reakciju. Uztraukumam nebija pamata. Viņa burtiski salecās baudā un gluži atklāti iestenējās, agresīvi masturbējot un raujot sev nost džinsas.

- Pat kontuzēts daunis varētu sagatavot garšīgāk! - paceļot balsi, jau drošāk turpināju, vērojot kā viņa tuvojās spēcīgam orgasmam, kā viņas nevainojami veidotais ķermenis izliecās, saspringstot un atslābstot. Viņas vaigi piesarka, piere kļuva mitra, līdz beidzot, sakodusi zobus, viņa finišēja, izsmilkstot necilvēcīgu kaucienu un sāpīgi atsitot savu krampī sarauto kāju pret galda malu.

- Man dēļ šitiem kraukšķiem laikam smirdēs no mutes bezgalīgi, - piebildu, vērojot kā viņa sakārto biksītes, sapogā džinsas, paskatās uz mani un atzinīgi uzsmaida.

- Paldies! - viņa pieliecās man klāt un maigi noskūpstīja uz lūpām. - Un neuztraucies, tu smaržo lieliski.

Tovakar gluži apstulbis devos mājās. Negribējās pat atgriezties tusiņā. Kad biju jau gandrīz pie dzīvokļa durvīm, saņēmu īsziņu: "tu biji spuperiigs, kraukshkji. man no tevis metas mitrs kushkjis!!! piezvani riit".

Viņu sauca Marta. Vienmēr, kad atceros viņas varenos pupus un baudā pavērtās lūpas, mutē uzvēdī piedegušu kartupeļu garša. Tādos brīžos ceru, ka viņa dažreiz atceras arī mani.